Savā konsultatīvajā darbā es ļoti daudz sastopos precīzi ar šo jautājumu - kā tad mainīties?Patiesībā, jautājums nav par procesu, kā to izdarīt bet gan to, kā mēs uztveram informāciju. Mūsu spēja mainīties nav atkarīga tik daudz no gribas, bet gan uztveres. Visai bieži patiesība tiek asociēta ar emocionalitāti - ja esmu dusmīgs, tad man ir taisnība. Taču, ticu, ka dzīves pieredzē, šis apgalvojums ne vienmēr ir nesis cerētos augļus. Bieži, tieši pretēji, tad - kas ir īsts? Jo

Kad loģika aizstāj pieredzi – un tu to pat nepamani Kādā brīdī tu pārstāj just savu ķermeni. Tas nenotiek pēkšņi – tas notiek pakāpeniski.Tu pierodi orientēties pēc domām - iekšējiem dialogiem, savāktās informācijas no kolēģiem, draugiem, ģiemens, medijiem, nevis pēc sajūtām. Un notiek būtiskas pārmaiņas, ko reti mēs paši pamanām - Tu sāc domāt, kā tev vajadzētu justies, nevis just, kā tev patiesībā ir. Tu sāc klausīties podkāstus - un gribi zināt, kā tev jābūt. Tu sāc meklēt

Personīgas pieredzes stāsts Daudzi no mums, kas izgājuši cauri bērnības vardarbībai, ness sevī dziļu sāpi, ko nevar tā uzreiz noteikt. Tā ir tā sajūta, kas liek sarauties, dziļi ierauties kaut kur stūrī. Un spaēt. Tad pazūd viss - notikšana, notikumi, virzība, karjera, pat ģimene. Un sāpes plosa ķermeni tik spēcīgi, ka vieglāk ir to nejust. Man bija tāda bērnības pieredze, kur mākslas skolas nomentes laikā, skolotāji ieaicināja mani skolotāju istabā un ar agresīvu uzbrukumu j