Piedošana no citas puses

Vai Tev ir jāpiedod?

Vai piedošana eksistē?

Kā to praktizēt?

____________________

Mēs daudz lauzam galvu par šo procesu - piedot. Piedošanai ir tradīcijas, piedošanai ir masu apziņas loģika. Bet - vai tā strādā un kā tā strādā?

Ko mēs pārdzīvojam patiesībā?

Pāri darījumu?

Nē, mēs pārdzīvojam kaut ko zaudētu - laiku, iespējas, visvairāk - kapacitāti, kuras dēļ bija jāsamazinās. Pirms strīda Tu zināji, pēc strīda - spiediens bija tik liels, ka Tu samazinājies.

Vai tev ir jāpiedod?

Patiesībā, nē.

Tev ir jānonāk miera stāvoklī ar to - ka ir noticis tas, kas ir noticis. Pilnīgā pieņemšanā. Un tai vietā, lai fokusētos uz to, kas ir noticis - ir jāfokusējas uz to, kā atgūt to, kas strīda, nesaskaņu, sabrukuma, konflikta rezultātā ir pazaudēts.

Piedošana kā koncepts balstās uz vainas atlaišanu, šajā gadījumā vaina visbiežāk ir kāda veida zināšanu trūkums, kas liedza izdarīt precīzu izvēli, pirms notika samazināšanas, sevis ignorēšana, jo nebija pēc tam vairs iespējas būt par pilnu sevis versiju - tikai daļēju, jo kaut kas bija jānorij, jāsamazina, lai turpinātu notik iederēšanās, izdzīvošana.

Un zināšanu trūkumu nevar piedot - jo zināšanu vienkārši nav.

Nav, patiesībā - vainīgā. Piedošana vienmēr fokusējās uz sevi kā upuri un kādu kā vaininieku.

Situācijas atlaišana, fokusēšanās uz pazaudētā stāvokļa atjaunošanu - pilnībā šo mehāniku atlaiž.

Vai ir jāpiedod?

Nē

Bet te var aizspēlēties gadiem, mūžīgi paliekot samazinātā lomā.

Kad cilvēks dodas meistarībā sevi veidot, viņš izsver šo procesu enerģētisko pusi - es netieku no tā vaļā, tas mani joprojām grauž - taču, neieejot ignorancē, nobāžot rūgtās emocijas tā dziļāk.

Piedošana ir sens koncepts, kam ir reliģiskas saknes jau kopš Kristietības - ka kāds ir vainīgs un ir par to jāsoda.

Tas, ko šeit piedāvaju Tev - ir šīs koncepcijas pilnīga atbrīvošana.

Nekas, nevienam nav jāpiedod.

Šādi Tu atgriezies pats savā autonomijas telpā.