Kad loģika aizstāj pieredzi

Kad loģika aizstāj pieredzi – un tu to pat nepamani

Kādā brīdī tu pārstāj just savu ķermeni. Tas nenotiek pēkšņi – tas notiek pakāpeniski.Tu pierodi orientēties pēc domām - iekšējiem dialogiem, savāktās informācijas no kolēģiem, draugiem, ģiemens, medijiem, nevis pēc sajūtām. Un notiek būtiskas pārmaiņas, ko reti mēs paši pamanām - Tu sāc domāt, kā tev vajadzētu justies, nevis just, kā tev patiesībā ir.

Tu sāc klausīties podkāstus - un gribi zināt, kā tev jābūt. Tu sāc meklēt garīgu, ezotērisku, psiholoģisku informāciju - un viss ar vienu mērķi - KĀ MAN BŪTU JĀJŪTAS, JĀDZĪVO, JĀPIEREDZ.

Prāts šo paņem kā jauno atskaites punktu - nevis, kā es jūtos šobrīd, bet kā man būtu jājūtas. Un tad - Tu sāc iepazīt to dzeļošo sajūtu iekšā - to aizu, kura, iespējams tur nemaz nebija. Jo tagad Tu Tu zini, kā būtu jābūt - bet Tu arī zini, ka Tu tur neesi. Un Tu apzaudējies tur, kaut kur pa vidu. Un notiek pats kritiski briesmīgākais - Tu pazaudē atskaites punktu. Kas ir - KĀ ES JŪTOS. Jo tas - vairs nav svarīgi, tas vairs nav pareizi, jo MAN IR JĀJŪTAS SAVĀDĀK. Tavam prātam ir jauns kritērijs - un ne obligāti Tavs - tads, kas piemērots Tavai īstajai būtībai. Un tā sākas pazaudēšanās, ko Tu nepamani.

Tā nav tipiskā "apmaldīšanās" – tu joprojām zini, kas esi, ko dari, kurp ej. Bet dziļākā līmenī ir notikusi aizstāšana:

· Tu analizē, bet vairs nepieredzi.

· Tu skaidro, bet vairs nejūti.

· Tu plāno, bet vairs neesi klāt.

Domāšana ir kļuvusi par pieredzes aizstājēju, bet tu to nepamani, jo esi pieradis domāt, ka "saprast" nozīmē “pieredzēt".

SAPRAST NENOZĪMĒ PIEREDZĒT.

Un šī aiza šobrīd ir kritiski liela, jo, mēs domājam, ka pieredzam to, ko zinām, bet realitātē mes nespējam noorientēties, ka tā nav - darbi liecina par pretējo, rīcība liecina par pretējo, bet tā kā, mēs vairs nejūtam sevi, mēs to nezinā,

Mums liekas, ka - ja es zinu to, es to pieredzu. Taču tas, kas ir noticis ir - ka Tu vairs neizmanto ķermeni kā telpu orientācijai - kā primāro instrumentu. Primārais kļūst prāts - loģika. Taču ķermenis nekad nemelo, jo tas vienmēr ir bijis tas primārais atskaites punkts, kas ir bijis jāņem vērā. Nevis prāts. Mums būtu ļoti dabīgi - nonākt pašiem pie saviem secinājumiem caur spēju saprast savu ķermeni, tas ir strukturāli apreizākais ceļš - tas ir vieduma ceļš. Es nevis mācos gudrību, bet es to veidoju no savām pieredzēm. Un apzināšanās par šo - nāk no spējas klātesoši būt savam ķermenim. Tas vienmēr rāda:

· spriedzi,

· nogurumu,

· sāpes,

· vieglumu,

· pretestību,

· brīvību.

Taču, ja tu esi pieradis orientēties tikai caur loģiku, tu šos signālus ignorē – vai, vēl ļaunāk, interpretē tos kā kaut ko, kas jālabo. JĀLABO! Lūdzu - izlasi vēlreiz - TU GRIBI LABOT TO, KAS VIENMĒR IR BIJIS FUNKCIONĀLI PAREIZS. Un tagad palūkojies, vai tieši tā pat šobrīd nav uzbūvēta visa sabiedrība, sistēmas - ignorējot reāli to, kas būtu jāņem vērā?

Tu sāc uztvert ķermeni kā "traucēkli", nevis kā datu avotu. Un tad sākas orientēšanās kļūda.. Tad loģika kļūst par sistēmas kļūdu. Tava sistēma ir veidota tā, ka loģikai vajadzētu kalpot pieredzei – nevis aizstāt to. Bet, kad tu sāc:

· analizēt, pirms esi sajutis,

· skaidrot, pirms esi pieredzējis,

· plānot, pirms esi klāt –

tad loģika pārvēršas par strukturālu(uzbūves) kļūdu.

Tu vairs neredzi realitāti – tu redzi tikai savu interpretāciju par to. Un šī interpretācija bieži ir balstīta uz:

· bērnības pieredzēm,

· iemācītiem modeļiem,

· bailēm no nezināmā,

· vēlmi kontrolēt.

Visā šajā procesā pazūd vissvarīgākais, ko Tu šai realitātei vari dot - Tava oriģinālā telpa spējai apzināties sevi, savas sajūtas, izvēles, realitāti. Jo Tu vairs neorientējies pēc dabīgajiem prioncipiem, bet vecām interpretācijām par to, kāda dzīve ir bijusi. Tut, tieši tur pazūd oriģinālā telpa Tev. Un tā ir tā telpa, kurā tu vēl nezini, NEZINI VISU, NEAPZINIES NOTIEKOŠO – un tas ir ok. Tas nav bīstami, tas ir pareizi. Tā ir telpa, kur tevi nebiedē nezināmais - tev nav atbildes, tu vēl neesi sapratis, bet tu esi klātesošs.

Kad tu aizstāj šo telpu ar loģiku, tu pārtrauc saikni ar savu iekšējo vadības sistēmu.

Tu pārstāj just, kurā virzienā tev iet – un sāc sekot "kā vajadzētu”. Un tad notiek pārmaiņas, kuru tu nepamani – jo tās notiek iekšā, pirms tās parādās ārpusē.

Un te ir ta sistēmas kļūda, ar ko cilvēki tik ļoti savā dzīvē sastopas. Tieši te rodas jautājums: KAS ES ESMU, KĀDA JĒGA.

Šis raksts nav par risinājumiem, šis raksts ir domāts, lai iesētu Tevī sēklu apdomai. Lai Tu šo procesu ieraudzītu sevī. Šis raksts ir tikai signāls – lai tu piefiksētu:

· vai esi pazaudējis kontaktu ar savām sajūtām,

· vai analizē vairāk nekā pieredzi,

· vai loģika tev ir kļuvusi par aizstājēju.

Tas nav aicinājums "kļūt jutīgākam" – tas ir aicinājums pamanīt, kad esi aizstājis vienu ar otru. Šī ir mana iespēja Tev atgādināt, ka Tu neesi pazaudējis spēju just. Tu esi tikai pieradis domāt, ka loģika ir drošāka. Bet drošība, kas balstās uz interpretāciju, nav ilgtspējīga. Agrāk vai vēlāk sistēma pārstāj atbildēt un sabrūk, jo tā nav balstīta uz to, ko Tu patiesi zini un pieredzi. Ārējā informācija tikai rada tukšumu, no kura Tu mēģini izairīties ar vēl vairāk informāciju.

Un tad tu sāc meklēt – nesaprotot, ko īsti meklē. Iespējams, tu meklē ceļu atpakaļ uz to, ko pazaudēji – spēju vienkārši pieredzēt, pirms tu to saproti. Tas nav sarežģīti. Tas tikai prasa vienu – pamanīt, ka esi aizstājis.